GT 40

​Šo auto ražoja no 1964. – 1969. gadam. FORD GT 40 bija atbilde FERRARI izaicinājumam.

Sešdesmito gadu sākumā FORD aizsāka jaunu sportisko imidžu, kuru nosauca par ‘’Total Performance’’, kurā ietilpa visi automobiļi sākot ar sedaniem un beidzot ar F1 un Indianapolisas sacīkšu mašīnām.

Rakstot par FORD GT 40 nāk prātā grupas Dzeltenie pastnieki dziesma Milžu cīņa.
Lieta tā, ka sešdesmito gadu sākumā Henrijs Fords II vēlējās nopirkt FERRARI ar mērķi caur slavu autosportā piesaistīt FORD zīmolam jauniešu auditoriju. Darījums nenotika, jo Enco Ferrari, sarunu laikā, neguva pārliecību, ka FORD ļaus FERRARI mašīnām piedalīties Indianapolisas sacīkstēs.

Dusmās par nenotikušo darījumu Henrijs Fords nolēma sakaut itāļu milzi 24 stundu Lemānas sacīkstēs, kuras es saucu par diennakts autoprieku.

Džons Veirs bija tas cilvēks, kuram uzticēja sagatavot FORD automobili milžu cīņai Sartē trasē. Sāka ar to, ka par pamatu paņēma sacīkšu automobili LOLA ar centrā novietotu dzinēju un desmit mēnešu laikā pārvērta to par pirmo GT40. Spēkrats izskatījās satriecoši un cipars 40 nosaukumā apzīmēja mašīnas augstumu, kas bija 40 collas. Mašīnai uzstādīja kompakto un vieglo FORD 289, V8 motoru ar 4,7 litru motoru , kurš darbināja automobili COBRA. Ar jaudu līdz 400 zs un izcilu aerodinamiku auto spēja sasniegt 322 km/h sacīkšu variantā. Ieskrējiens no 0- 97 km/h aizņēma 4,3 sekundes.

Amerikāņu milzim nācās, trīs gadus, pasvīst, lai pilnveidotu savus kaujas ratus. Pirmais piegājiens neizdevās un visas trīs, sacīkstēm pieteiktās, mašīnas izlaida garu. Palīgā tika uzaicināts slavenais amerikāņu autosportists Kerols Šelbijs, kurš pārraudzīja FORD sporta divīziju. Arī otrais piegājiens, 1965. gadā, lika drusku pagaidīt. Nākamajā, 1966. gadā, jau 13 FORD GT 40 mašīnas iznāca uz Lemānas starta. Septiņas mašīnas bija uzlabotas ar 7- litrīgu motoru. Beidzot nāca ilgi gaidītā uzvara, kad Krisa Amona un Brūsa MakLarena vadītais FORD GT 40 ieguva pirmo vietu. Togad visu goda pjedestālu iekaroja FORD GT 40, kuriem izdevās vēl trīs gadus, pēc kārtas, triumfēt prestižajās izturības sacīkstēs. 1965. gada noteikumi pieprasīja sacīkšu auto homologāciju un tā parādījās FORD GT 40 ielas mašīna. Auto bija komerciāli veiksmīgs. Vairāk nekā 130 dažādu variantu GT 40 tika pārdoti ieskaitot arī ielas modeli GT40 P. Te zirga spēkus sagaidīja štatu samazināšana līdz 355 zs. Spēkratam uzstādīja mīkstāku balstiekārtu, izpūtēju un labi apdarinātu salonu. Mašīna, joprojām, spēja attīstīt 265 km/h un dāvāt sacīkšu uzvarētāja prieku savam īpašniekam.

Redzams, ka milžu dusmas, ne vienmēr, ir postošas.

 

Mustang

 

​Dārgais, bet ātri izpirktais MUSTANG mainīja FORD imidžu no konservatīva uz sacīkšu.

1964. gadā izlaistais automobilis savā pirmajā variantā bija ‘’Pony car’’- praktisks amerikāņu spēkrats, bet tajā bija daudz vairāk sportisko īpašību, nekā pieļāva tā pircēji.

Divus gadus pēc FORD MUSTANG laišanas tirgū ražotājs atzīmēja miljonā eksemplāra pārdošanu. Pirmajās 100 dienās pārdeva 100 000 mašīnu. Kopā gadā pārdeva 418 812 spēkratu, kas kompānijai atnesa 1 miljardu dolāru ienākumus.

Smalki apdarinātais, četrvietīgais auto izskatījās kā divvietīgs. Tika piedāvāti tik daudz variantu, ka savējo varēja atrast gan ekonomiska mazlitrāžas auto pircēji, gan ugunīgu sacīkšu auto savaldīt pratēji. Auto ražoja ar dažādiem virsbūves variantiem. Fastbeks ( virsbūves aizmugurējā daļa, kopā ar jumtu plūdeni nolaižas pie bufera) Notčbeks ( virsbūves aizmugurējā daļa kā sedanam) un kabriolets ar atvērtu jumtu. Ražošanas sākumā varēja izvēlēties starp diviem, salīdzinoši vienkāršiem, motoriem rindas sešu cilindru vai V8, bet ar laiku piedāvājums paplašinājās un 1968. gadā jau bija iespējams V8 ar 427 kubikcollu darba tilpumu, un 390 zs jaudu.

Modelis GT350 bija MUSTANG klasiskais variants, kuru izstrādāt palīdzēja Kerols Šelbijs ( Carroll Shelby). Uz modeļa GT 2+2 ‘’ fastbeka ’’bāzes viņš, 1965. gadā, radīja GT 350. Gan sacīkstēm, gan kā speciālo ielas modeli. Pirmie automobiļi sanāca vislabāk, bet tad dizaineri un mārketinga speciālisti uzaudzēja auto svaru un tas zaudēja cietību.

Mašīnas sirds bija atvieglots 289 V8 dzinējs ar 4,7 litru darba tilpumu. Šo motoru izmantoja MUSTANG un COBRA. Šelbijs modernizēja spēka agregātu, lai iegūtu 306 zs. un lai tas piestāvētu četru pārnesumu, mehāniskajai kārbai. Šelbijs panāca, ka mašīnai bija viegla vadība un teicamas bremzēšanas īpašības. Maksimālais, 1965. gada, FORD MUSTANG GT350 ātrums bija 201 km/h, bet ieskrējiens no 0- 97 km/h aizņēma 4,5 sekundes.

Manā grāmatplauktā stāv žurnāla Motor Trend numurs, kurā rakstīts, ka FORD MUSTANG GT350H, bija ‘’krutākajs’’ 1966. gada nomas automobilis. Burts H šeit nav hibrīds, kā pieņemts šodien, bet norāda uz auto nomai Hertz paredzēto sēriju. Kad šie auto beidza kalpot nomā tos atgrieza FORD, kur uzposa un pārdeva pircējiem kā GT350 H. Vairumam šo auto bija Lemānas zelta svītras uz melnas virsbūves.
Savukārt 2006. gadā kompānija Shelby Performance kopā ar tjūninga firmu West Coast Customs izveidoja kopīgu projektu uz FORD MUSTANG bāzes. Ierobežotu skaitu ekskluzīvu sportkāru MUSTANG SHELBY. Kopā 25 mašīnas.

 

RS200

FORD RS 200 ražoja no 1984.- 1986. gadam.

Ideja par, aizmugures piedziņas, FORD ražošanu rallija B grupas vajadzībām  radās jau pēc FORD ESCORT MkIII prezentācijas 1980. gadā. Uz tā bāzes tapa prototips FORD ESCORT 1700T. Tā attīstības problēmu dēļ projektu neturpināja. Uzsāka darbu pie pilnpiedziņas spēkrata, kuru pazīstam kā FORD RS200.

Tas bija savdabīgs FORD kompānijas izaicinājums pārējiem, B grupas, rallija spēkratiem. Iespējams, ka pats ‘’ekstrēmākais’’ rūpnīcas ražojums. Gandrīz nekas, no automobiļa savākšanai nepieciešamā, nenāca no parastā konveijera. Izlaida pietiekošu skaitu mašīnu, lai varētu piedalīties rallijā. Varēja iegādāties arī 200 ielas braukšanai domātu FORD RS200. Tas nebija spēkrats pircējiem ar izsmalcinātu gaumi. FORD RS200 bija komfortabls, bet skaļš auto ar parupji nostrādātām detaļām un kaprīzu vadību. Nav nekāds brīnums, jo sacīkšu kaujas ratiem tādiem arī jābūt. Šajā mašīnā FORD pirmo reizi izmēģināja pilnpiedziņas sistēmu rallija mašīnām. Visu riteņu piedziņa ļāva sacensties ar AUDI QUATTRO.

Auto ļoti sarežģīto šasiju, no kompozītmateriāliem un sakausējumiem, izstrādāja sacīkšu automobiļu dizainers Tonijs Sautgeits ( Tony Southgate) ar F1 pieredzi. Pie virsbūves strādāja FORD dizaina birojs – GHIA, bet aerodinamiskie rādītāji bija FORD autosporta nodaļas darba auglis. Bāzes ietvaros esošajam divu litru, rindas četru cilindru, motoram bija turbopūte. Spēka agregāta jauda bija 250 zs, kas ļāva ātrumposmā attīstīt maksimālo ātrumu līdz 241 km/h. Savukārt ieskrējiens no 0- 97 km/h aizņēma 4,5 sekundes. Naktī pirms rallija, viegli paķimerējoties ar motoru, varēja pacelt jaudu līdz 340 zs. un pat vēl vairāk. FORD RS 200 bija ļoti ātra mašīna.

Leģendārā rallija B grupa tika aizliegta drošības apsvērumu dēļ. Žēl, ka Latvijas rallistiem, astoņdesmitajos gados, nebija iespēja izbraukt pa Kurzemes rallija dopiem ar FORD RS200.